Pūķis manā garāžā

Mūsdienu standarts parādību pētīšanā un analīzē ir zinātniskā metode. Sausais atlikums no tās ir cikls “hipotēze, eksperiments un secinājums par hipotēzes pareizību”, proti, kaut kas tiek apgalvots, pēc tam ar ticamu eksperimentu tas tiek pārbaudīts, bet no eksperimenta rezultātiem jāizdara konsekvents un kritisks secinājums par hipotēzē paustā apgalvojuma patiesumu. Tā ir pragmatiska un racionāla pieeja, kas ļauj atsijāt graudus no pelavām, progresīvas idejas no sapuvušām, zinātni no pseidozinātnes.
Reiz, domājot par šo tēmu, es sastapos ar Karla Seigana (zinātnes advokāts, astrofiziķis, humānists un skeptiķis) grāmatas “Dēmonu vajātā pasaule: Zinātne kā svece tumsā” nodaļu “Pūķis manā garāžā”. Tas ir īss, izdomāts stāsts, bet pietiekams, lai aptvertu teju visu, ar ko cīnās zinātniskā metode. Kā Kristofers Hičens ir teicis: “Kas var tikt apgalvots bez pierādījumiem, var tikt noraidīts bez pierādījumiem.” un par to arī ir šis stāsts. Piedāvāju savu tulkojumu.

Dīvaiņa indekss

Laiku pa laikam tiek radītas interesantas (vārda sliktākajā nozīmē) un revolucionāras teorijas fizikā. Ne tikai fizikā, bet vispār zinātnē, tāpēc ir saprātīgi ieviest metodoloģiju, kā novērtēt darbus un piešķirt tiem dīvaiņa indeksu. Šīs metodoloģijas pamatfukcija būs fizikas teoriju izvērtēšana, bet ar nelielām korekcijām to var pielietot arī citur. Neļausim ekscentriķiem un neatzītiem ģēnijiem piemēslot akadēmisko vidi.