“Kur to pielietot?”
“Kur pielietot matemātiku?”
“Gribu redzēt dienu, kad man noderēs i\hbar\frac{\partial}{\partial t}\left|\Psi(t)\right>=H\left|\Psi(t)\right> vai e^{\pi i} + 1 = 0!”

Šie varētu būt vieni no populārākajiem jautājumiem skolēnu vidū, pat studentu. Esmu redzējis, ka gan skolotāji, gan lektori, pat profesori samulst raksta sākumā uzdoto jautājumu priekšā. Ceru, ka pēc šī raksta izlasīšanas nevienam nevajadzēs mulst.

Kādam šī varbūt nāks kā piecu latu gudrība, bet skolu un universitāšu būtība ir iemācīt domāt. Un es negribu ne reklamēt, ne lielīt kādu personu vai iestādi, bet tieši tāpēc nereti dzirdēts par, piemēram, fizmatiem, ka tur “iemāca domāt”. Runa, protams, nav par to, ka citi nemācētu domāt. Tas būtu absurds. Runa ir par to, ka domāt var labāk. Sarežģītu un abstraktu lietu atrisināšana vai spēja atrisināt ļoti uzlabo varbūtību, ka cilvēks atrisnās praktisku un konkrētu uzdevumu dzīvē. Te mēs nonākam līdz raksta sākumā pieminētajai matemātikai. Jā, visticamāk, ka vektorus randomā paņemts skolēns savā dzīvē nekad tieši (pakārtoti mēs izmantojam visu) neizmantos, bet šī temata apgūšana ir tas, kas viņam patiesībā ir noderīgs. Ja cilvēka mērķis ir vairāk zināt, vairāk mācēt, tad viņam ir jāmāk mācīties jeb jāmāk domāt. Jo viņš to labāk darīs, jo ātrāk visu apgūs, kas attiecīgi noved pie tā, ka apgūt var vairāk un vairāk. Atņemot romantiku cilvēka esībai, mēs tomēr esam programmējamas būtnes. Tāpat, kā mēs datora operētājsistēmai uzinstalējam jaunu software‘u, mēs arī savās galvās ieliekam jaunu informāciju. Atšķirība ir tā, ka datorā instalēšanu parasts lietotājs ne uzlabos, ne izmainīs, bet mēs katrs savu instalēšanas (domāšanas) procesu gan varam uzlabot. Par piemēru ņemšu savu pieredzi. Es vienmēr esmu uzskatījis, ka ,ja kāds kaut ko ir izdarījis, tad jebkurš vismaz tuvināti to var izdarīt. Ar šādu filozofiju es pieeju visam, ko daru. Līdz ar to, ja es kaut ko nesaprotu, tad es lasu atkal. Ja joprojām neseaprotu, tad lasu vēlreiz. Un tā, kamēr es saprotu. Šī procesa vienu centienu iemācīties sauksim par iterāciju. Jo mazāk iterācijas ir nepieciešamas, jo visiem ir labāk. Es varu roku likt uz sirds un teikt, ka studijas fizmatos un nu jau bijušais darbs Cietvielu fizikas intitūtā šo iterāciju skaitu radikāli samazināja.

Tātad verdikts ir tāds, ka ne vienmēr viss ir par zināšanu un zināšanām. Dažreiz viss ir par mācīšanos un prašanos mācīties. Tāpat kā cilvēka evolūciju ir grūti novērot, jo mēs visu mērām citā laika skalā, tas ir, mūsu katra indiviuālais mūžs ir daudz īsāks, tāpat arī šo efektu ir grūti novērot uzreiz, bet lēnām viss uzkrājas un galu galā rezultāts ir.

Skazis

Comments on: "Par matemātiku, fizmatiem, domāšanas procesu un “kur man to vajadzēs dzīvē?”." (9)

  1. True that, true that:)

  2. Teorētiski es tev piekrītu, ka skolu un augstskolu būtība ir iemācīt domāt, tomēr – vai praktiski tā tas ir? Uzskatu, ka visi tavi augšminētie jautājumi rodas tādēļ, ka skolotājs neparāda un neieinteresē par procesu, bet vienkārši ir uzstādījums: jums tas ir jāprot tādēļ, ka tā rakstīts programmā un tas ir gala pārbaudījumā. Man vidusskolā bija totāli nemotivējoša skolotāja, līdz ar to vektoru burvība man pagāja gar ausīm. No otras puses – nevajadzētu nonākt arī pārliecībā, ka sarežģītas un abstraktas lietas iespējams risināt tikai no eksaktās puses, tā jau var nonākt pie absurdas pārliecības, ka visam šai dzivē ir iespējams vienādojums un viennozīmīgs atrisinājums.

    • Paldies par komentāru. Par praktisko varētu daudz vairāk runāt, tāpēc pat apzināti necentos iepīt to iekšā. Es visam tevis teiktajam piekrītu. Izglītība ir divvirzienu process, kur gan skolotājam, gan skolniekam ir jāstrādā vārda labākajā nozīmē (ar iedvesmu, kārtīgi, pacietīgi, sistemātiski u.c. kvalitātes rādītāji), lai viss izdotos. Pie mums, manuprāt, problēmas ir abās pusēs. Piemēram, tas, ko tu jau minēji par skolotājiem un izglītības programmām, un piemērs no otras puses būtu prasta nemācīšanās un neieinteresētība. Pa vienu ausi iekšā, pa otru ārā. Īpaši šo nevaru saprast cilvēkos, kuri aiziet uz augstskolām studēt. Šis cilvēks jau ir pieaudzis, izdara savus lēmumus, nevis viņa vecāki, bet attieksme pret studiju procesu ir tāda pati, kā skolā. Vajag diplomu, vajag ķeksīšus. Neviens nav teicis, ka bez diploma cilvēks ir norakstīts. Ir ļoti veiksmīgi, gudri un interesanti cilvēki, kuri visu laiku ir zinājuši, uz ko iet, ko grib, tāpēc viņu gadījumā universitāte būtu tikai šķērslis. Un te es nonāku līdz tava komentāra daļai par “tikai eksaktā puse”. Es rakstīju, ka runāju savā pieredzē, bet laikam vajadzēja uzsvērt, ka šo domu var vispārināt. Man būtu žēl, ja kaut ko tādu mēs mēģinātu realizēt praksē. Protams, var likt uz to uzvsaru, kas tieši šobrīd latviešiem ir vajadzīgs, lai restaurētu zinātni un rūpniecību, bet tas atkal ir jauns, plašs temats.

  3. Raimonds Meija said:

    Kur tagad strādā (ar ko nodarbojies), ja nav noslēpums?

    • Šobrīd esmu pārrunu procesā ar kompāniju, kas piedāvā finanšu IT risinājumus. Pagrozīšos programmēšanas pasaulē. Par šo noteikti būs vesels raksts, kad viss būs nokārtots. Tad arī visu, ko drīkstēšu, pastāstīšu.

  4. es ar beidzu fizmatus (fiziķus), arī strādāju cfi. ļoti patika.
    varu piekrist rakstītajam.

  5. Uzrakstīts jau ļoti skaisti, un pēc definīcijas skola arī šo f-ju pilda, bet pēc būtības un satura,manuprāt, tas vairs neatbilst šim gadsimtam. Nav pilnīgi nekāda attaisnojuma, kādēļ tos vektorus nevarētu aizstāt programmēšanas algoritmiem un cikliem, kas mūsdienās loģiski ved pie IT darbības izpratnes. Kaut vai tas pats elementārais šahs ir pietiekami komplekss, lai pildītu stratēģiskās domāšanas attīstību utt. Tas tā, tikai piemēram, bet manuprāt mācībām nevajadzētu būt tik abstraktām, lai pat skolnieks/students nesaprastu kādēļ viņs to mācās. Tie 9-12 gadi ar vieniem un tiem pašiem vektoriem un kosinusiem un daļskaitļiem ir vienkārši noziegums pret cilvēci. Ne tāpēc,ka to nevajag, bet tāpēc, ka var savādāk

    • Es tev pat ļoti nepiekrītu. Manuprāt, tieši atbilst mūsu gadsimtam, kad informācijas ir tik daudz, ka vispārīgā izglītība tikai pieskaras visam tā ļoti nedaudz un bieži vien nekvalitatīvi. Tieši tāpēc ir nepieciešama “mācēšana studēt”.
      Kaut kā es zinu gan vektorus, gan šahu, gan fiziku, gan programmēšanu, nav sveša politika, socializēšanās un kultūra, proti, neesmu kurmis alā, kas to vien darītu, kā tikai mācītos, lai to visu zinātu un darītu. Uzsvars bija uz to, ka cilvēkiem vairāk vajag mācīties, jo nav attaisnojams, ka pirms 4 gadsimtiem Ņūtons atvasināja un integrēja uz nebēdu, bet tagad studenti par šo tematiku bieži vien šausminās. Cilvēki ir kļuvuši slinki un tā ir problēma. Iemācās tikai minimumu. Visi zina, kā ieslēgt datoru, bet nezina, kā dators strādā. Zina, kā vadīt mašīnu, bet ne to, kā tā strādā. Zina, kā piezvanīt, bet neko pastāstīt par elektromagnētisko lauku nevarētu. Beigās paliek pāri tikai trula funkciju izpildīšana, bet bez pilnīgas izpratnes par procesiem.
      Drošības pēc piebildīšu, ka dabas zinātnes man ir liela mīlestība, tāpēc gan komentārā, gan rakstā piemēri ir no šī lauka. Protams, ka variācijas ir iespējamas, un protams, ka visu nekad neiemācīsimies un nemaz nevajag, jo tieši tad tas novestu pie tā, ka zina visu pa ļoti bišķi, bet ne padziļināti (kas der visam, neder nekam).

  6. Viela pārdomām. Lai veicās !

Atstāj atbildi šeit

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: